Mākslīgais intelekts no tāla tehniska jēdziena ir kļuvis par ikdienas realitāti mūsu klasēs. Šī straujā pāreja ir atstājusi daudzus pedagogus ažiotāžas krustcelēs, kā arī starp izglītības revolūcijas solījumiem un nopietniem brīdinājumiem par akadēmiskās pieejas izzušanu, norāda Dr. Vanesa Kamileri, Maltas Universitātes Mākslīgā intelekta katedras vecākā pasniedzēja.

“Martā piedalījos ikgadējā Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas organizētajā tehnoloģiju skolotāju konferencē “Ideju diena: Mākslīgais intelekts izglītībā”, kur pulcējās pedagogi, izglītības vadītāji un izglītības tehnoloģiju eksperti, lai veicinātu izpratni par mākslīgo intelektu un tā pielietojumu ikdienā. Mans mērķis ar lekciju “Nekārtīgā realitāte” bija sniegt niansētāku ieskatu par mākslīgo intelektu izglītībā. Šī realitāte norāda gan uz transformatīvo potenciālu, gan arī pamatotām problēmām, ko rada šīs tehnoloģijas.

Pārsteidzošākais secinājums no manas saskarsmes ar pedagogiem ir tas, ka mēs veiksmīgi pārvarējām sākotnējo jautājumu par to, vai mākslīgais intelekts ir nepieciešams izglītībā. Šis kuģis ir aizpeldējis.

Mūsdienās aktuālāki jautājumi ir par to, kā pārdomāti integrēt mākslīgā intelekta rīkus, vienlaikus saglabājot pamatvērtības, kas nosaka jēgpilnu izglītību. Esmu secinājusi, ka produktīvas sarunas par mākslīgo intelektu izglītībā prasa pārvarēt vienkāršotu skatījumu uz to. Tas iezīmē būtiskas pārmaiņas, kā informācija tiek radīta, kur tā bijusi pieejama un kā izvērtēta – pārmaiņas, kas liek mums pārvērtēt mācīšanas un vērtēšanas pieejas.

Sadarbība vai krāpšanās?

Manā meistarklasē par ētiku skolotāji risināja scenārijus, kas atklāja, kā mākslīgais intelekts izpludina tradicionālās robežas. Kad skolēns izmanto mākslīgo intelektu, lai palīdzētu strukturēt eseju, tajā pašā laikā visas idejas izstrādā patstāvīgi – vai tas ir sadarbības piemērs vai krāpšanās? Kā mēs varam identificēt un novērst šos algoritmiskos aizspriedumus, kad adaptīvā mācību programma konsekventi novirza noteiktas skolēnu grupas uz mazāk sarežģītu saturu?

Universālu atbilžu nav, taču, izmantojot strukturētus ētiskos ietvarus, pedagogi var izstrādāt konkrētajam kontekstam atbilstošus risinājumus.

Iespējams, vislielākās diskusijas radās manā meistarklasē par vērtēšanas pārplānošanu. Tradicionālie uzdevumi – esejas un praktiskie darbi – tika veidoti laikmetam, kurā piekļuve informācijai bija ierobežota un tās radīšana prasīja lielu piepūli. Mākslīgais intelekts fundamentāli maina šo vienādojumu, liekot mums no jauna iztēloties, kā izskatās jēgpilna vērtēšana.

Daudzsološākās pieejas, ko esmu redzējusi, sniedzas tālāk par “krāpnieku ķeršanu” un koncentrējas uz to, ko mākslīgais intelekts nevar viegli atkārtot: autentisku pielietojumu, radošu sintēzi, metakognitīvo refleksiju un pašu mācību procesu. Piemēram, tradicionālu pētniecisko darbu var pārveidot par multimodālu projektu, kurā skolēni dokumentē savu pētījuma ceļu, vizualizē apgūtos jēdzienus un dalās ar personīgo pieredzi un pārdomām par mācīšanos. Šāda pieeja saglabā akadēmisko stingrību, vienlaikus padarot vērtēšanu jēgpilnāku un noturīgāku pret mākslīgā intelekta aizvietojumu.

Nepieciešamas skaidras vadlīnijas

Kritiskās domāšanas meistarklase atklāja vēl vienu svarīgu dimensiju: mūsu skolēniem ir nepieciešamas skaidras vadlīnijas mākslīgā intelekta radītā satura izvērtēšanā. Skolotāji izstrādāja mācību aktivitātes, kas palīdz skolēniem atpazīt faktu kļūdas, identificēt smalkus aizspriedumus un salīdzināt dažādu mākslīgā intelekta rīku un vaicājumu rezultātus. Šīs prasmes nav tikai akadēmiski vingrinājumi – tās ir būtiskas prasmes ikvienam pilsonim, kurš dzīvo pasaulē, kur informācijas telpu arvien vairāk ietekmē mākslīgais intelekts.

Esmu secinājusi, ka veiksmīgākās pieejas mākslīgā intelekta integrēšanā vieno vairākas kopīgas iezīmes:

• tās saglabā fokusu uz mācību mērķiem, nevis uz pašu tehnoloģiju;
• tās uzsver caurspīdīgumu, atklāti komunicējot ar skolēniem par mākslīgā intelekta lietošanas noteikumiem un iemesliem;
• tās saglabā jēgpilnu cilvēku savstarpējo saikni mācību procesā;
• tās atzīst, ka efektīva ieviešana prasa nepārtrauktu pilnveidi.

Arvien skaidrāks kļūst tas, ka mēs ne tikai mācām ar mākslīga intelekta rīkiem, bet mēs gatavojam skolēnus nākotnei, kurā mākslīgais intelekts ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Šodienas skolēni skolu absolvēs pasaulē, kur sadarbība ar mākslīgā intelekta sistēmām būs ierasta dažādās profesijās. Mūsu uzdevums nav pasargāt viņus no šiem rīkiem, bet gan palīdzēt viņiem attīstīties, veicināt tehnisko izpratni, ētisko apziņu, kritiskās izvērtēšanas prasmes un radošo domāšanu, kā arī palīdzēt viņiem apgūt prasmes, lai šos rīkus izmantotu atbildīgi un efektīvi.

Process bez galamērķa

Mākslīgā intelekta integrēšana izglītībā nav ceļojums uz kādu galamērķi ar ideāliem risinājumiem. Tas ir process, kurā svarīga ir pārdomāta eksperimentēšana, reflektējoša pieeja un nepārtraukta saruna. Šajā laikmetā mums kopā ir iespēja ne tikai pārdomāt, kā mēs mācām, bet arī – ko mēs mācam, pievēršoties apzinātāk tām īpaši cilvēciskajām spējām, kas joprojām būs vērtīgas mākslīgā intelekta laikmetā.

Mākslīgā intelekta klātbūtne izglītībā ar visu tās nesakārtoto realitāti nav kaut kas, no kā jābaidās vai akli jāpieņem. Tā ir iespēja atgriezties pie pamatjautājumiem: kāds ir izglītības mērķis, kuras prasmes un zināšanas ir visbūtiskākās, un kā mēs vislabāk varam sagatavot skolēnus pasaulei, kas strauji mainās.

Ja šos jautājumus risināsim ar kritisku domāšanu un radošu iztēli, mēs varēsim veidot mākslīgā intelekta integrāciju tā, lai tā stiprinātu izglītības transformējošo potenciālu, nevis mazinātu.”

Dr.Vanesas Kamileri e-pasts sadarbības jautājumiem: vanessa.camilleri@um.edu.mt

Foto: Dr.Vanesa Kamileri konferencē “Ideju diena: mākslīgais intelekts izglītībā” Rīgas Biznesa skolā 14.martā