Festivāla “LAMPA” Izglītības skatuves sarunā “Prast naudu: kā aug finanšu pratība” meklējām idejas un risinājumus tam, kā mēs, vecāki un sabiedrība, varam palīdzēt bērniem izveidot veselīgas attiecības ar naudu.

Sarunā piedalījās LDDK prezidents un SIA “Karavela” valdes loceklis Andris Bite, administratīvā vadītāja Jūlija Millere, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Gunita Kleinberga. Sarunu vadīja Evija Kropa, Swedbank Latvija Finanšu institūta eksperte.

Jautāti, kā veidojās sarunas dalībnieku attiecības ar naudu bērnībā,  noskaidrojas, ka teju visi bērnībā ir strādājuši. Šobrīd veids, kā bērni pelna naudu, ir mazliet mainījies, tomēr ir svarīgi piedzīvot darbu jau bērnībā, lai sajustu naudas vērtību.

Vai tas, ko apguvāt bērnībā, ir ietekmējis to, kā par naudu šobrīd runājat ar saviem bērniem?

Šeit izskan viedokļi, ka bērnības pieredzi nevar izmantot, jo savulaik nebija, piemēram, maksājumu kartes, kas šobrīd ienes pavisam citu pieredzi. Savukārt cita bērnības pieredze rāda, ka ir svarīgi iemācīt naudas vērtību – pārliecināties, cik daudz jāstrādā, lai varētu tikt pie kārotas lietas. Cita perspektīva ir iemācīt naudas nozīmi jeb to, ko nauda ietver – vai kāroto lietu tiešām vēlos vai vēlos to tādēļ, ka citiem tāda ir?  Šis raisa jautājumu – kā risināt to, ja bērnam gribās iegūt to, kas ir citiem, un kā tikt galā ar mirkļa iegribām? Te ieteikums, kas māca atturēties no impulsīviem pirkumiem jau bērnībā – pierakstīt, kur katru dienu nauda tiek tērēta.

Secinājums – svarīgi nepieļaut, ka nauda dzīvo savu dzīvi, bet apzināties, ka paši esam naudas pavēlnieki – dodam uzdevumu savai naudai.

Cik veselīgi ir ļaut bērnam piedzīvot bankrotu?

Tā ir sāpīga, bet vajadzīga pieredze, kas palīdz saprast, kā esi līdz tam nonācis, un kā no tā tikt ārā. Turklāt labāk, lai bērns bankrotu piedzīvo ar nelielu summu, nekā pēc tam ar daudz lielāku naudu; var arī aicināt bērnu pastāstīt, kādēļ bankrots ir sanācis.

Kā ir ar kabatas naudu mūsdienās? Cik vēlams dot kabatas naudu?

Šeit pastāv vairāki varianti: kabatas nauda netiek piešķirta, bet ir vienošanās – ja naudu objektīvi vajag, vecāks ir zvana attālumā; kabatas nauda tiek piešķirta minimālajām vajadzībām, tajā pat laikā tiek dota iespēja piepelnīt klāt, darot dažādus mājas darbus. Svarīgi, lai bērni var īstenot vismaz daļu no savām vēlmēm, lai neveidojas impulss – “kad būs nauda, tad pirkšu visu, ko gribās”.

Lai arī par naudu visvairāk mācāmies ģimenē un mājās, otra būtiska vide ir skola. Skolā daudz laika pavadām, lai apgūtu konkrētas prasmes, profesiju, ar mērķi naudu nopelnīt. Bet vai mēs pietiekami laika veltām arī tam, lai mācītos naudu pārvaldīt un gudri tērēt?

Ir novērojums, ka skolā par finanšu pratību šobrīd runā vairāk nekā agrāk; noderīgi ir arī dažādi skolas pasākumi, kad uzdevums ir tāmēt izdevumus. Tomēr skolā un ģimenē nepieciešams vairāk mācīt finanšu pratību, lai neizveidotos situācija kā šobrīd, kad sabiedrība vairāk tērē, nekā nopelna.

Evijas Kropas ieskatā, iekļaut visu vielu sociālajās zinībās nav iespējams, būtu nepieciešams teoriju iekļaut vairāk. Teorijai liekot klāt attieksmi un rīcību, var sasniegt daudz labākus rezultātus.

Kāds būtu ideālais līdzsvars starp to, ko māca skola un to, ko māca vecāki?

Ģimenes ir ļoti dažādas, arī iespējas iedot finanšu pratības zināšanas ir atšķirīgas. Turklāt jāņem vērā arī dažādu sociālo statusu bērni, kas mācās skolās, tādēļ netiešā veidā skolas ietekme var būt ļoti liela, jo tā ir organizēta vide.

Kādi varētu būt padomi, kas iedotu labu ceļamaizi pastāvīgai dzīvei?

-Nemānīt bērnus, bet vairāk iesaistīt, lai viņi pieredz ikdienas izdevumus.

-Uzticēt piepelnīšanās darbus, kā arī lielākam jaunietim var uzticēt konkrētu maksājumu veikšanu.

-Bērnam līdz septiņu gadu vecumam ir svarīgi radīt drošības sajūtu, savukārt pusaudžu vecumā sākas atbildība par nauda tērēšanu, un tad jāļauj arī kļūdīties.

Kopsavilkums: naudas prasmes nav tikai par eiro un centiem, tās ir par vērtībām un izvēlēm, un spēju dzīvot saskaņā ar saviem mērķiem. Finanšu pratība aug lēnām, vienkāršās un ikdienišķās sarunās. Naudu varam mācīties kā akadēmisku mācību stundu, kā obligātu sarunu mājās un kā dzīves prasmi, bet galvenais – regulāri un kopā ar bērniem.

Pilno sarunu skaties ŠEIT.