Sarunu festivāla “LAMPA 2025” Izglītības skatuvē 21.jūnijā norisinājās saruna “Vai privātskolotājs ir kļuvis par Latvijas izglītības sistēmas neatņemamu sastāvdaļu?”, ko rīkoja Latvijas vecāku organizācija “Mammām un tētiem”.

Sarunā Ingas Akmentiņas-Smildziņas, Latvijas vecāku organizācijas “Mammām un tētiem” vadītājas, vadībā piedalījās:

Dana Narvaiša, izglītības izaugsmes un pārmaiņu vadītāja;

Dace Namsone, LU Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore un vadošā pētniece;

Edmunds Vanags, klīniskais psihologs un pētnieks;

Guna Pudule, Rīgas Teikas vidusskolas direktore.

Saruna atklāja skaudru, bet daudziem vecākiem, skolēniem un pat skolotājiem labi pazīstamu ainu. “Vecāku organizācijas mammām un tētiem” veiktais un fonds AUGT atbalstītais pētījums kalpoja par atskaites punktu sarunai, atklājot, ka privātskolotāju tēma ir aktuāla teju 80% vecāku, un gandrīz puse (45%) šo pakalpojumu ir izmantojuši. Šie skaitļi liek uzdot jautājumu – vai privātstundas ir tikai prestiža lieta vai tomēr nepieciešamība, kas atklāj sistēmiskas plaisas Latvijas izglītībā?

Kāpēc tik daudzi meklē palīdzību ārpus skolas?

Lai gan privātskolotāju prakse ir pastāvējusi vienmēr, tās masveidība šodien liek analizēt iemeslus dziļāk. Pētījums un diskusijas dalībnieku pieredze iezīmē vairākus galvenos virzītājspēkus.

• Satraukums par eksāmeniem un konkurenci. Liels pieprasījums pēc privātstundām rodas 8. un 9. klasē, ko veicina satraukums par centralizētajiem eksāmeniem. Rīgā situāciju saasina milzīgā konkurence un iestājpārbaudījumi, lai tiktu “labā” vai “prestižā” vidusskolā, jo vietu skaits daudzās skolās ir samazināts.
• Mācību “robi” un specifiskas vajadzības. Skolēni meklē palīdzību, lai aizpildītu pamatskolā radušos zināšanu trūkumus, īpaši eksaktajos priekšmetos. Dažkārt skolēni vēlas apgūt priekšmetu padziļināti, ko skolas programma nepiedāvā. Pārsteidzoši, bet viens no pieprasītākajiem priekšmetiem ir latviešu valoda, kas, pēc ekspertu domām, ir satraucošs signāls par lasītprasmes līmeni valstī.
• Mācīšanās prasmju trūkums. Vecāki atzīst, ka bērniem nereti trūkst mācīšanās prasmju – viņi nezina, kā pārvarēt grūtības un atrast risinājumus uzdevumiem, tāpēc privātskolotājs šķiet vienkāršākais ceļš. Bieži vien arī paši vecāki nezina, kā palīdzēt.
• Koncentrēšanās grūtības. Mazāko klašu vecāki min, ka bērniem ir grūti koncentrēties lielā klasē, un individuālas nodarbības “viens pret vienu” ir daudz efektīvākas.

Emocionālais faktors

Viens no negaidītākajiem pētījuma atklājumiem bija emocionālais faktors. Vecāki atklāja, ka bērni ir saskārušies ar mobingu no skolotāju puses, baidās klasē kļūdīties un izteikties, kā rezultātā ir kritusies viņu pašapziņa. Kāda mamma stāstīja, ka viņas bērns bija sevi “norakstījis”, uzskatot, ka nekad nespēs saprast matemātiku.

Šādos gadījumos privātskolotājs kļūst ne tikai par zināšanu sniedzēju, bet arī par psihologu. Kā diskusijā atzina kāda latviešu valodas privātskolotāja no auditorijas klausītāju vidus, liela daļa viņas darba ir psiholoģisks atbalsts – lai palīdzētu skolēniem atgūt drošību un uzlabot pašvērtējumu pirms došanās uz kādu pārbaudes darbu vai eksāmenu. Galvenais ieguvums no privātstundām, pēc daudzu vecāku domām, ir tieši pašapziņas pieaugums.

Skolas direktores skatījumā, bērni šodien daudz emocionālāk uztver pieaugušo, tai skaitā skolotāju, aizrādījumus. Ja bērns uzdod jautājumu un saņem atbildi, kas liek viņam justies slikti, viņš vairs nejautās. Tāpēc klases atmosfēra un savstarpējās attiecības ir pamatu pamats sekmīgam mācību procesam.

Kur slēpjas problēmas sakne?

Privātskolotāju pieprasījums ir kā spogulis, kas atspoguļo dziļākas un sistēmiskas problēmas Latvijas izglītībā.

• Pārslogoti skolotāji un resursu trūkums. Klases kļūst arvien “krāsainākas” – tajās mācās bērni ar dažādām iekļaujošām vajadzībām, kā arī, īpaši lielajās pilsētās, veidojas daudzvalodu klases. Tomēr skolotājiem netiek nodrošināti ne resursi, ne apmācības, kā šādā vidē efektīvi strādāt. Vienlaikus mācību satura apjoms nav mazinājies, bet drīzāk pieaudzis.
• Mācību kvalitātes atšķirības. Ilgstošais skolotāju deficīts ir novedis pie situācijas, ka mācību kvalitāte dažādās skolās ir ārkārtīgi atšķirīga. Kā norādīja Dace Namsone, rezultāts ir ļoti atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem, kas strādā konkrētā vietā, nevis no vienotas sistēmas. Kamēr Igaunijā, lai strādātu par skolotāju, nepieciešams maģistra grāds, Latvijā skolās strādā pat otrā kursa studenti.
• Atzīmju kults. Sabiedrībā, kas mantota no iepriekšējās iekārtas, valda “nenormāli pārspīlēts mērīšanās un vērtēšanas kults”. Vecāki pieprasa atzīmes, un motivācija mācīties bieži tiek būvēta uz tām, nevis uz patiesu interesi un zināšanu vērtību. Tas noved pie situācijas, kad skolēns mācās, “lai dabūtu labāku atzīmi”, nevis, lai kaut ko iemācītos. Šo tendenci pastiprina arī tas, ka vidusskolu un augstskolu uzņemšanas pamatā ir tieši skaitliski vērtējumi – atzīmes un eksāmenu rezultāti.
• Finansiālā nevienlīdzība. Pētījums parādīja, ka aptuveni 34% vecāku ir apsvēruši privātskolotāja nepieciešamību, bet finansiālu ierobežojumu dēļ to nav varējuši atļauties. Tas rada būtisku nevienlīdzību – skolēni, kuriem trūkst atbalsta skolā un kuru vecāki nevar samaksāt par privātstundām, nonāk vēl neizdevīgākā situācijā.

Ko darīt? No pārmetumiem līdz kopīgai atbildībai

Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka pie situācijas esam “līdzvainīgi” mēs visi – politikas veidotāji, skolu vadība, skolotāji, vecāki, kā arī paši skolēni. Tāpēc risinājumi meklējami nevis viena grēkāža atrašanā, bet kopīgā darbā un domāšanas maiņā.

Skolu un skolotāju līmenī:

• Kvalitatīvas konsultācijas. Ir jāstiprina konsultāciju sistēma pirms pārbaudes darbiem. Rīgas Teikas vidusskolas pieredze rāda, ka, atceļot darbu labošanu, skolēni sākuši aktīvāk apmeklēt konsultācijas, un mācību sasniegumi ir uzlabojušies.
• Domāšanas maiņa. Skolām nav jābaidās piesaistīt palīdzību no ārpuses un atzīt, ka uz vietas var pietrūkt zināšanu. Ir jāmaina uzskats, ka palīdzības lūgšana ir vājuma pazīme.

Vecāku un skolēnu līmenī:

• Skolēna paša atbildība. Pirms doties pie privātskolotāja, ir jāizvērtē paša skolēna ieguldījums: vai viņš sēž stundā tur, kur dzird un redz? Vai viņš ir bijis uz visām konsultācijām? Vai viņš vispār var pateikt, par ko šodien bija stunda? Šie ir pirmie soļi, kas jāsper pašam jaunietim.
• Jēgpilna motivācija. Vecākiem ir jāpalīdz bērniem veidot motivāciju, kas balstās uz zināšanu vērtību, nevis tikai uz atzīmēm. Ir svarīgi runāt par mācībām pēc būtības, nevis tikai par cipariem. Dana Narvaiša ieteica vecākiem e-klasē “noslēgt salīdzināšanas opciju” un beigt skatīties, kurā vietā klasē ir bērns, bet gan sekot līdzi viņa personīgajam progresam.

Secinājums: vai valsts skola viena pati spēj?

Diskusijas noslēgumā uz jautājumu, vai šodienas valsts skola spēj sagatavot bērnu nākotnei bez privātskolotāja palīdzības, atbildes bija piesardzīgas. Dace Namsone atzina, ka šobrīd pastāv milzīgas atšķirības – ir skolas, kas to spēj lieliski, un ir tādas, kas nespēj. Pārējie paneļa dalībnieki uzsvēra, ka skola viena pati to nevar, un tai nevajadzētu to darīt vienai. Atslēga ir sadarbībā – starp skolu, vecākiem un pašu skolēnu.

Privātskolotājs Latvijā ir kļuvis par spilgtu indikatoru, kas izgaismo gan individuālas grūtības, gan sistēmiskas nepilnības. Tā nav tikai ēnu izglītība, bet gan skaļš signāls, ka esošā sistēma nespēj pilnvērtīgi atbildēt uz visu bērnu vajadzībām. Risinājums nav privātskolotāju aizliegšana, bet gan tādu apstākļu radīšana skolās, kur katrs bērns justos droši, saprasts un saņemtu nepieciešamo atbalstu, lai viņa izglītības ceļš nebūtu atkarīgs no vecāku maciņa biezuma.

Pilns sarunas ieraksts ŠEIT.